Arhīvs
Septembris, 2021
30
31
1
2
3
4
5
6
7
8
9
10
11
12
13
14
15
16
17
18
19
20
21
22
23
24
25
26
27
28
29
30
1
2
3
Cerības stars Latvijas kultūrvidei
Publicēts 9. janvārī, 2009.
Turpinājums aizvadītā gada nogalē izplatītājai vēstulei par Valsts Kultūrkapitāla fonda projektu konkursiem un tā darbību kopumā.

 Eduards Ozoliņš: Jāsāk ar to, ka Kultūras ministres Helēnas Demakovas šajā nedēļā izplatītais paziņojums par iespējamo atkāpšanos no amata veselības problēmu dēļ, arī manos plānos attiecībā uz šī raksta tapšanu, ieviesa zināmas korekcijas, pavīdot cerībai, ka varbūt tomēr mēs nemaz neesam tik tālu līdz tam brīdim, kad kultūrpolitiku Latvijā kontrolēs nevis cilvēks, kas ir apmāts ar ambicioziem un šodienas situācijai nesamērīgi dārgiem projektiem, bet gan nozares entuziasts, kas ir spējīgs izprast un veiksmīgi vadīt valsts kultūras procesus.


Kad aizvadītā gada decembra sākumā izplatīju Kultūras ministrei un Kultūrkapitāla fondam (turpmāk tekstā - VKKF) adresētu atklātu vēstuli, kurā paudu pamatotas bažas par iespējamajām “draugu” (vai drīzāk - “klanu”, kā aizvakar raidījumā “100 grami kultūras”, runājot par valsts finansējumu kultūrai, pamatoti teica komponists Zigmars Liepiņš) būšanām, kas pēc būtības ir ja ne atklāta un tieša korupcija, tad vismaz interešu konflikts, man bija 2 cerības.


Pirmā – es tomēr līdz galam neticēju tam, ka Kultūras ministrija varētu atļauties tik klaji degradēt kultūras jēdzienu pēc būtības (kā toreiz pie atklātās vēstules izteicās kāds interneta komentētājs – korumpētība citās nozarēs nav salīdzināma ar situāciju kultūras sfērā, jo kāda gan vērtība var būt kultūrai, kurā nepastāv godīgums un principi).


Otrā – tā kā vēstulē es aicināju uz diskusiju, cerēju, ka vismaz viena vai otra puse tam tomēr atsauksies.


Tā vietā, decembra otrajā pusē, atbildes vēstulēs no VKKF vadītāja E.Vērpes, kā arī Kultūras ministrijas, saņēmu apvainojumus par mēģinājumu diskreditēt fonda būtību, norādi uz neprecizitāti attiecībā uz žurnālam “Mūzikas Saule” 2009.gadā piešķirtā finansējuma apmēru* (interesanti, ka citi manā vēstulē iztirzātie piemēri, netika pat pieminēti), kā arī neveiklus aizbildinājumus par tēmu “sakarā ar sarežģīto ekonomisko situāciju Latvijā un pasaulē...”.


Tiesa, līdz ar Saeimas un valdības pieņemtajiem lēmumiem, Kultūras ministrijai un VKKF patiešām šajā gadā budžets ir samazināts, taču vēstule jau nebija par iespējamajiem finansējuma piešķīrumiem nākotnē, bet gan par to, kas fondā ir noticis tā saucamajos “treknajos gados”.


Taupības sakarā ir vēl vairākas nianses. Piemēram - vai jau pieminētā VKKF vadītāja Vērpes kunga gada alga arī 2009.gadā sastādīs vairāk kā 20 000 latu (kā liecina fonda publiskais pārskats, šāda summa vadītāja algā izmaksāta 2007.gadā)? Vai fonda administratīvās izmaksas, kas 2007.gadā sastādīja vairāk kā 400 000 latu, arī 2009.gadā sastādīs līdzīgu summu? Un vai tiešām fondam šajos sarežģītajos apstākļos, ir jāuztur dārgas telpas Rīgas klusajā centrā – Vīlandes ielā?


Šie ir jautājumi, uz kuriem, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, visticamāk atbildēts netiks, tāpēc pievērsīšos nākamajam punktam – ko darīt tālāk?


Pirmkārt, ja varam pieņemt, ka februāra sākumā pašreizējā Kultūras ministre H. Demakova paziņos par savu atkāpšanos, jau tagad būtu nepieciešams aktualizēt jautājumu par to, ko likt vietā (apvienoties ar Izglītības ministriju, nemainot amatā šobrīd esošo T. Koķi, būtu neprāts – tas ir iespējams tikai tad, ja tiek atrasts cilvēks, kas ir profesionālis un entuziasts abās jomās).


Tieši tāpēc, vienai no prasībām jau 13.janvāra protesta pasākumā Doma laukumā, būtu jābūt aicinājumam Kultūras ministra amatā iecelt politiski neatkarīgu (formāli un neformāli nesaistītu ar kādu no politiskajiem spēkiem) nozares entuziastu, ar plašām zināšanām ne tikai par akadēmisko kultūru, bet arī kultūru kopumā (tā nesastāv tikai no klasiskās mūzikas un grupas “Prāta Vētra”, kā līdz šim ministrija ir pieņēmusi uzskatīt).


Tikai šādas rīcības gadījumā, mēs varam cerēt uz to, ka kultūras nozare turpmākajos gados beidzot sāks atdzimt un sakārtoties. Un tikai tad mēs varēsim būt droši par to, ka turpmāk vairs netiks pieņemti sabiedrībai absolūti nevajadzīgi projekti par, piemēram, koncertzāli, kuras lielākajā zālē ir tikai 1400 sēdvietas (paskatoties uz šo smieklīgo ciparu, par kādu vērā ņemamu tūrisma attīstību, kuru kā argumentu kādā TV pārraidē minēja arhitekts A.Sīlis, mēs šeit vispār varam runāt?).


Jaunā Kultūras ministra pirmais uzdevums būtu likvidēt nekam nevajadzīgo aģentūru “J3B”, kura savas darbības laikā ir pieņēmusi virkni apšaubāmu lēmumu; izstrādāt skaidru, visas kultūras nozares aptverošu, valstiska līmeņa attīstības koncepciju; reorganizēt VKKF un pievērsties sabiedrībai patiešām vajadzīgiem projektiem, kā arī nodrošināt Kultūras ministrijas pamatuzdevumus (piedodiet, taču, ja šovakar man ziņās ir jālasa rindas, ka ministrija vairs pat laicīgi nespēj izmaksāt algas mūzikas un mākslas skolu skolotājiem, kas mazpilsētās ir teju vienīgie nopietnās kultūras masta turētāji, tad kādas te vairs “gaismas pilis” un “koncertzāles” Daugavas vidū?).


Ir jāmaina kultūrpolitikas vadlīnijas, ir jāatbalsta ne tikai klasiskā, bet arī populārā kultūra (ar to es nedomāju apšaubāmas kvalitātes komercproduktus, bet gan profesionālus mūziķus/māksliniekus savā sfērā un inovatīvus kultūras projektus), līdzīgi kā tas notiek Zviedrijā, Lielbritānijā u.c. Rietumeiropas valstīs.


Runājot par politisko atbildību, gadījumā, ja H. Demakova savu amatu februārī patiešām atstās, politiskajai atbildībai par aizvadītajos gados pieņemtajiem lēmumiem, ir jāsaglabājas. Mēs nedrīkstam pieļaut jau vairākkārt pieredzēto scenāriju, kad bankrotējis politiķis pieņem lēmumu salīdzinoši “nesāpīgi” aiziet no sava amata, kā iemeslu minot slimību vai citas personiskās problēmas.


Šobrīd vēl amatā esošajai ministrei ir jāatbild par noslēgtajiem līgumiem ar Gaismas pils būvniekiem, jo jau laikā kad šie līgumi tika slēgti, vairāki ekonomikas eksperti brīdināja par tuvojošos ekonomisko krīzi. Ministrei ir jāatbild (un nevis jāizvairās) arī par aizvadītā gada pēdējā darba dienā paslepus noslēgtajiem līgumiem ar AB dambja koncertzāles projektētājiem 6 miljonu latu apmērā.


Te gan jāsaka, ka tas neattiecas tikai uz H. Demakovu. Nebūsim naivi un nemānīsim sevi – 1 cilvēks, bez apkārtējo atbalsta, (vai ierosinājuma) šādus lēmumus pieņemt un īstenot nespētu. Tāpēc nemēģināsim vainu pilnībā uzvelt vienam grēkāzim, kuru mums, acīmredzot, šobrīd mēģina piespēlēt pie varas esošie. Būsim vērīgi, lai beigās nesanāk tā, kā latviešu tautas parunā - “Zaķi tiesā, vilku palaiž”.


Par politisko atbildību turpinot un no kultūras tēmas neaizejot. Kur šodien un kādu politisko atbildību (vai vismaz viedokli par notiekošo) par haosu kultūras nozarē nes Rihards Pīks, Karina Pētersone, Jānis Dripe u.c. bijušie atjaunotās neatkarīgās Latvijas Kultūras ministri?


Tik bieži ir pierasts dzirdēt frāzes par to, ka politiķiem ir jāatbild par ikvienu savu vārdu un darbu, taču realitātē, diemžēl, situācija ir pavisam cita.


Patiešām ceru, ka Kultūras ministra krēslā, jau pavasarī sēdīsies kompetents nozares entuziasts, kura galvenais dzinulis būs nevis īstenot ambiciozus, nesamērīgi dārgus projektus un izbīdīt sava “klana” intereses, bet gan harmoniski attīstīt, pilnveidot un izcelt to, kas mums jau ir.


*Kļūdas labojums – Laikā, kad rakstīju decembrī izplatīto vēstuli, VKKF mājas lapā norādītā summa, kas piešķirta žurnālam “Mūzikas Saule”, acīmredzot tehniskas kļūdas dēļ, uzrādījās 120 000 latu apmērā. Patiesā summa, kas žurnālam piešķirta 2009.gadā, sastāda 65 000 latu. Atvainojos žurnāla veidotājiem par sagādātajām neērtībām.


Komentāri
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tava mājas lapa:
Ievadi šī portāla nosaukumu: